1. H. Skujiņa no 52 g. v. J. Gaiļa Aumeisteros.

Vellc reiz varēn noskaities uz Dievu un sagūdrēš tā. Taisīšot tādus zvērus, kas saplosot pašu Dievu un Dieva kustoņus. Vellc nu iztaisīš no mālim vesalu pulku vilku. Visu citu Vellc iztaisīš, bet tik dzīvības vie nevarēš vilkim ielikt. Nu šis akal gūdrēš, kā varētu vilkim dzīvību ielikt, bet nekas neiznācis. Nu Vellc pēdīgi nodomāš, pag', iešot pie Dieva un prasīšot šim, kā varot ielikt vilkim dzīvību. Vellc aizgāš pie Dieva un Dievs sacīš, lei sakot uz vilkim tā: «Vilki, ceļaties un saplēšat vellu!» ta vilkim būšot dzīvība rokā. Labi. Vellc aizgāš un domāš pats pie sevis, ka tā vis šis nesacīs, lei saplēš pašu, bet sacīs. lei saplēš Dievu. Vellc dagāš pie vilkim un sacīš: «Vilki, ceļaties un saplēšat Dievu!»

Bet nevienc vilks nekustējies. Nu Vellc akal gāš pie Dieva un sacīš, ka vilki nekustoties. Dievs prasīš, vai tik šis esot ritīgi sacīš, kā šis mācīš. Vellc apgalvoš, ka šis esot ritīgi sacīš. Bet Dievs neticēš un sacīš, lei šis ejot vie apakaļ un sakot, kā šis sacīš un tā tūlī vilkim būšot dzīvība rokā. Nu Vellc akal aizgāš pie vilkim un sācis gūdrēt, ko lei dara. Viņam bīš bailes tā sacīt, kā Dievs mācīš. sak', ko tur gan var zināt, ka vilki nesaplīš ar pašu! Nu Vellc ielīdis kārklu krūmā un kliedzis: «Vilki, ceļaties un aplēšat Vellu!»

Kā Vellc tā nokliedzis, tā uzreiz vilki palikuši dzīvi un ar joni gāzušies uz kārklu ceru, kur bīš VelIc ielīdis. Nu pa kārklu ceru gāš ņigu ņagu, jo vilki krepīši Vellu rokā. Bet Vellam palaimējies izsprukt ar vesalu ādu. Bet no tās pašas reizas Vellc bēgot no vilka vai ugunī.

Piezīme. Tādu pašu teiku esmu arī Raunā dzirdējis. Sal. vēl iepriekšējās nodaļas teikas par vilku. P. Š.