2. Briedis, Piperu Augusts Ērgļu Piperos. LP, Vl, 292, 66, 4.

Dievam bijis smuks sunītis; tas viņam vienmēr līdz skraidījis. Velnam arī iepaticies tas suns un - neko vairāk - iztaisījis tādu pašu no māliem. Nu pūtis dzīvību suņam. Pūtis, pūtis - izpīties no rīta līdz vakaram, bet suns kā neceļas, tā neceļas. Ko nu? Gājis Dievam padoma prasīt. Dievs mācījis Velnu: lai pieejot savam sunim klāt un sakot: «Celies. vilks, kod Velnu!» Velns domājis: «Par ko es teikšu: kod Velnam! Labāk teikšu: nekod Velnam! » Un nu uzsaucis savam māla sunim: «Celies, vilks, nekod Velnam!» bet suns neceļas un neceļas. Nu labi redzējis: tā galā netiks, būs jāsauc: kod Velnu! Labi, drošības dēļ aiztupies aiz kārklu krūma un saucis arī: «Celies, vilks, kod Velnu!» Kā to izteicis, te no māla suņa izgadījies vilks un taisniem soliem Velnam virsū! Velns aizsprucis pār kalnu kalniem.

Un tā vēl šo baltu dienu Velnam no vilka jābēgot.