3. Siliņu Hilda Dobelē.

Dievam bijis balts pinkains sunītis, Velnam nav bijis suņa. Velns domājis uztaisīt pats sev suni, bet vēl smukāku nekā Dievam. Domāts - darīts. Slotas kāts par mugurkaulu, degošas ogles par acim: suns drīz bijis arī gatavs. Bet par nelaimi, tikai nekustējies. Velns izmēģinājies gan šā, gan tā, bet nekā: suns nekust. Gājis, beidzot, pie Dieva pēc padoma. Dievs nu pamāca Velnu, lai sakot: «Vilks, puc Velns!» Tad kļūšot dzīvs. Nu Velnam padoms rokā. Viņš atnāk pie sava suņa un sauc: «Vilks, puc Dievs!» Suns nekust. Velns gan dusmojas, gan rājas, bet nekā: suns nekust un nekust. Tad pēdīgi tomēr mēģinājis un čukstot, tā klusītiņām, teicis: «Vilks, puc Velns!» Nu suns tūlīt bijis augšā un Velnam lielos. Velns pārbijies un bēdzis tā, ka dubļu pikas pa gaisu vien gājušas. Kur pēdu spēris, tur leja palikusi; kur dubļu pika kritusi, tur radies kalns. Agrāk, priekš tam, kalnu, lūk, nav bijis, jo Dievs bija zemi radījis līdzenu un jauku. Velns skrējis, skrējis, bet nekur nav varējis !patverties, līdz iebēdzis tīrelī. Tur vilks pazaudējis Velna pēdas. Bet Velnu meklēdams, vilks vēl šo baltu dienu pa tīreli dzīvo. Un kā piemiņu no tiem laikiem, kad Velns viņu radīja, vilks līdz šim laikam vēl ir uzglabājis tik stīvu muguru, kā slotas kātu, un tik spīdošas acis, kā ogles.