4. Rīgas Zin. Kom. kr. I.P, V1, 292, 4.

Velnam reiz uznācis garš laiks. Domājis, dūzojis: darīt šo, darīt to: nekā, dūša tāda kā savītusi. Ieraudzījis suni. Ak tu izputējis, kas Dievam par smuku roku darbu! Pag, pag! šis ar provēšot izradīt kukaini. Paņēmis sētiņas mietu, tur būšot muguras kauls. Aizgājis uz māldobi; nebijis viens, divi - ij vilks gatavs. Apskatās no ārpuses  neko teikt - glīts, kas glīts. Nu ņēmies iepūst dzīvību. Pūšot, pūšot - nekā; reiz gan jau tā kā asti drusku palocījis, bet pats kā stīvs, tā stīvs. Velnam nekā ko darīt; jāiet pie Dieva. Vai nu tas tik nežēlīgs būšot, dzīvības nedodams. Dievs arī, gudrenieks, nedevis vis tūlīt: lai papriekšu šim izstāstot, kas vilkam būšot par amatu. Velns teicis: lai iešot par aitu ganu. Dievs atbildējis: nu tad jau neesot ij ko runāt, labam darbam šis nekad pretī. Vilks uz pēdām dabūjis dzīvību.

Velns vēl ieminējies: bez algas tak viņam nevarot uzspiest kalpot. Dievs atteicis: ko nu bešā? Kur darbs, tur maize; lai iet tik ganos, saimniecei par to jādod katrreiz muldas izkasnis, tad viņš ar nograusties nevar. «Nu labi, labi, lai tad ar tā paliek.»

Vilkam trāpījusies nikna saimniece. Vienu vai divreiz dabūjis izkasnīti, pēc varējis laizīties, un ganos jāiet, vai turpat noplīsti. Vilks, ne laisks būdams. gājis pie Dieva. «Kas tā par būšanu, darbs dienām un naktim, ganos kad ganos, bet nāc tu mājā, tad tev vajaga ūdens nest, trauku mazgāt, lopu dzirdīt; atskaldi malku! izravē dārzu! un par ēšanu, ek, skaidienā prauli, muldas izkašņa jau tu neredzēsi.» Dievs teicis: kad saimniece vārdu un solījuma neturot, lai nomiedzot pa aitai; badu mirt jau šis nevēlot. Vilkam jo Dieviņ! Aizgājis uz māju smīnēdams vien. Saimniece brīnās: kur šai gans tik līksms palicis, ne vairs kungstot, ne stenot, lai gan izkašņa sen nedabūjis. Paiet viena nedēļa, otra - gans iet kā purens. Te uz reiz saimniece atduŗas: kur šai tik maz aitu? Brīnums un ērms; jāvaicā esot ganam. Vilks atbild: šis esot viņas apēdis maizes vietā. «Ak tev, Veļa māte, nudie, tad ir visas aplupījis; rij tavu rīšanu! Pagaidi, tu nešķīstais, šī tevi mācīšot.» Saimniece nu nosolījusies algas vairs neaizturēt, lai tik aitu vairs neaiztiekot. Otrā dienā šī nokarsē akmeni gandrīz tīri sarkanu. Gans, aitas sadzinis, nogulstas sētmalī. Saimniece uzkliedz: ko šis zvalstās, lai nākot saņemt savu izkasni. Vilks atnācis, ausis vien nocilājušās. Lai plēšot muti labi vaļā, šai kukulis jau uz lizes. Metusi akmeni rīklē, sācis čūkstēt vien. «Še tev, sātan, par aitu rijumu!» Vilks aiz sāpēm gribējis vai traks palikt. Akmeni gan tūlīt izvēlis, bet mēle un rīkle vīram sarkana līdz šobaltdien. Ieskrējis mežā, ij nozvērējies par ganu vairs neiet, bet aitas šis plucināšot uz to beigto; saimniece ratu rumbā varot tad pūst, kač ragā.