5. No J. Lautenbacba krājuma.

Velns radījis vilku, kas lai viņam palīdzētu Dieva mantu izpostīt, bet nevarējis dzīvību iedot, tādēļ ka to par savu pēcnākamu gribējis darīt. Nu, gājis pie Dieva, lai Dievs pamācot, kā šim radījumam dzīvību iedot. Dievs teicis, lai sakot uz vilku šos vārdus: «Vilks, saķer Velnu un skreij mežā!»

Velns aizgājis, bet neesot vis teicis: «Vilks, saķer Velnu», bet gan: «Vilks, saķer Dievu u. t. p.» Velns otrreiz tāpat teicis, bet vilks neesot nemaz vēl ne kustējies. Pēdīgi teicis, tā kā Dievs vēlējies, un tikko dabūjis to izteikt, vilks palicis dzīvs un sācis tūliņ katram radījumam, ko maz vien var pievinnēt, pakaļ dzīties, un ja iespējams, nokost un aprīt. Tas Velnam gauži paticis, un tādēļ viņš esot vilkam un pats sev pelēku spalvu plešķīris, lai nevarētu citi radījumi viņus tik labi izšķirt, kas par tēviņiem esot, it sevišķi tumsā ne.