6. V. Piģene Valmierā. Teikas par Dievu, 51, 62.

Pēc zemes radīšanas Dievs radījis visus dzīvniekus. Kad kāds bijis izradīts, iepūtis dvašu un tas bijis dzīvs. Arī Velns gribējis radīt. Viņš iesitis zemē četrus mietus, pārlicis kārti, uzvilcis uz tās maisu, iespraudis skujas asti un pūtis; bet dzīvību nav varējis iepūst. Gājis pie Dieva prasīt padomu. Dievs prasījis: «Kā tu savu dzīvnieku sauksi?» «Par vilku,» Velns atbildējis. Dievs sacījis: «Noej pie sava iztaisītā dzīvnieka un saki: «Vilks, puc Velnu!» un aizgājis. Velns nonācis pie sava vilka un saucis: «Vilks, puc Dievu, vilks, puc Dievu!» Bet nekas nav iznācis. Viņš domājis: «Pag', redzēsim, vai tas Dievs tik spēcīgs maz ir.» Velns aizgājis attālākā krūmā un tā klusām saucis: «Vilks, puc Velnu! » Tā uzreiz vilks sakustējies un meties Velnam virsū. Laime, ka netādu bijis atvars, kur Velns varējis paslēpties, citādi tas vilks savu radītāju būtu nokodis.

Vilkam esot stīvs mugurkauls. Tas atpakaļ galvu nevarot atliekt, jo mugurkaula vietā esot kārts.

Piezīme. Folkloras krātuvei bijuši piesūtīti no dažādiem apgabaliem vēl 8 šās teikas varianti. P. Š.