2. J. Čakšs Makašānu pag. Teikas par Dievu, 63, 81.

Kad jau Dievs bija radījis zemi, zvērus un kokus, nodomājis radīt vēl putnus. Paņēmis zemes piciņu un iztaisījis no tās putnu. Tad paņēmis un ar cisiņu iepūtis tam pa muti savu dvašu. Putniņš cēlies un aizskrējis spārnos. Bet Velns noskatījies, ka Dievs paņēmis zemes piciņu, noslēpies aiz koka, vēries, ko viņš darīšot. Noskatījies, ka putns aizskrējis, tūliņ piecēlies, nozadzis no Dieva zemes piku un arī taisa putnu. Iztaisījis: pūš, pūš - nekust. Bet pūzdams bijis izpūtis lielu galvu un acis. Neko darīt. Sadomājis iet pie Dieva, lai tas pamāca.

Dievs, zināms, arī neatsacījies, paņēmis un iepūtis savu dvašu. Putns tūliņ cēlies un aizskrējis spārnos. Bet galva un acis tāpat palikušas lielas kā kalnam. Tāpēc tagad vēl apogam liela galva kā kalnam.