1. Lapas Mārtiņš Ērģemē, Rūjienā, Ēvelē. Dievs un Velns, 45, 8.

Viens vīrs pabeidzis uzart papuvi, atjūdzis zirdziņu un to aizvedis uz aploku, kurā to ielaidis un tam ar apaušiem iesizdams uzsaucis: «Tagad eij pie Velna un pa siena laiku labi sabarojies, līdz tu man atkal būsi vajadzīgs!»

Zirgs visu siena laiku pavadījis aplokā savā vietā, barojies treknā zālē un padzēries pie avotiņa, kas atradies turpat aploku. Pēc siena laika, kad vīram atkal vajadzējis zirga papuves kārtošanai, viņš gājis uz aploku, to pārvest un atradis savu pajūgu īsti atspirgušu. Bet kad viņš zirgam patlaban maucis apaušus galvā, trīs vīri pienākuši viņam klāt, sacīdami: «Neņem tu mūsu zirgu!» .

«Tas nav jūsu, bet mans zirgs,» vīrs atbildējis.

«Tas ir mūsu zirgs un paliks mūsu!» svešie tam draudēdami uzsaukuši. «Tādēļ neaizskar to, ja negribi lai mēs tevi vēl bargāki atraidam!»

«Bet es šo zirgu, sienlaikam sākoties, pats ielaidu šajā aplokā un tādēļ tas ir mans zirgs!» vīrs pretojies.

«Tas reiz gan bija tavs zirgs, tas tiesa, un tu viņu arī ielaidi še aplokā,» svešie tam paskaidrojuši; «bet neaizmirsti, ko tu sacīji, kad zirgu aplokā ielaizdams, tam nomauci apaušus. Tu toreiz zirgam iesiti ar apaušiem un uzsauci: tagad eij pie Velna! Ar to tu zirgu atdevi citam saimniekam un no tā mēs viņu ieguvām par savēju.»

Vīrs atcerējies, ka tiešām tā bija sacījis, un nemaz to nedomājis, ka ar šiem vārdiem varētu zaudēt savu zirgu. Bet tādēļ, ka viņam zirga bijis vajadzīgs, viņš lūdzis svešos, lai atdodot viņam viņa zirdziņu. Viņš tagad skaidri nopratis, ka šie vīri ir paši velni, jo tiem bijušas zirgu un gaiļu kājas.

«Tavu zirgu atdosim tev tikai tad, kad mums šovakar vēli savā klētiņā apsoli dot vakariņas,» velni sacījuši.

«Došu, došu!» vīrs atbildējis.

«Labi, tad ņem savu zirgu un šovakar mēs pie tevis klētiņā būsim uz vakariņām. Bet ja tu mūs labi nepaēdināsi, tad nevien zaudēsi savu zirgu, bet arī savu dzīvību!»

Vīrs, savu zirgu uz māju vezdams, domājis: «Labi jau nu gan nebija, ka velniem apsolīju vakariņas, bet ko man bija darīt? Citādi viņi nebūtu atdevuši manu zirgu. Bet vai tad nu viņi visu manu pārtikas krājumu noēdīs?»

Vakarā, kad visi mājenieki aizgājuši gulēt, vīrs savā klētiņā gaidījis bīstamos viesus. Un tie arī drīz vien atnākuši. Vīrs tos lūdzis apsēsties pie galdiņa, uz kā bijis uzlikts liels trauks ar šķidru putru, otrs tāds pats trauks ar rūgušu pienu, bļodiņa ar sviestu un puskukulis rupjas maizes.

«Lūdzu, piesēsties un baudīt, ko Dievs man devis,» viņš savādos ciemiņus uzrunājis.

«Mūsu klātbūtnē tu neizrunā mūsu ienaidnieka vārdu! » viens velns tam bargi uzsaucis.

«Tas, ko tu te uz galda esi salicis, nav ēdiens pēc mūsu garšas!» otrs velns sacījis. «Es gribu mucu gaļas!»

«Man dod toveri miltu!» otrs pavēlējis.

«Un man pūru asiņu! » pirmais piemetinājis.

«Man nav ne gaļas, nedz asinu, un miltu man vēl tikai drusku atlicies ar kuriem jāiztiek līdz šāgada maizei,» vīrs izbijies atbildējis.

«Kad nevari mums dot tādas vakariņas, kādas prasām, tad sataisies uz miršanu!» velni tam uzsaukuši. «Mēs tavu dvēseli ņemsim līdz!»

«Ak, Dievs, palīdzi man!» Vīrs nopūzdamies klusu domājis. Tūliņ klētiņas durvīs parādījies kāds vecs vīrs, kam bijuši gaŗi un balti mati un tāda pati bārda un ļoti piemīlīga, bet cienīga seja. Tas bijis pats Dievs, kas vīra nopūtu bija dzirdējis un atnācis tam palīgā. Velni, Dievu ieraudzīdami, ļoti izbijušies un gribējuši aizmukt. Bet Dievs stāvējis taisni klētiņas durvīs un aizšķērsojis viņiem ceļu. Viņš par katru velnu nosacījis sevišķu spriedumu. Tam velnam, kas bija pieprasījis mucu gaļas, Dievs nosacījis: «Tu kāroji mucu ;gaļas, tādēļ topi par kaķi uz visiem laikiem!»

Un šis velns tūliņ pārvērties par kaķi un gar sienu uzmucis uz klētiņas augšu. Tam velnam, kas bija prasījis toveri miltu, Dievs nosacījis: «Tu gribēji toveri miltu, tādēļ topi par žurku uz visiem laikiem!»

Un otrs velns tūliņ pārvērties par žurku un pa klētiņas grīdas caurumu ielīdies zem klētiņas. Bet tam velnam, kas no vīra bija prasījis pūru asinu, Dievs devis šādu spriedumu: «Tu kāroji pūru asinu, tādēļ topi par asins sūcēju blakti uz visiem laikiem!»

Un trešais velns tūliņ pārvērties par blakti un ielīdis klētiņas sienas šķirbā. Tad Dievs uzrunājis vīru: «Tu mani sauci palīgā un es tev palīdzēju. Turpmāk nekad vairs nepiemini velna vārdu.»

Sirmais vīrs tūliņ pazudis, bet vīrs nometies uz ceļiem un pateicies Dievam par izglābšanu.