2. J. Plaudis Dzērbenes pag. Teikas par Dievu, 32, 41.

Reiz dzīvojis viens nabaga vīrs. Patlaban bijis siena laiks. Vīrs pabeidzis papuvi art, paņēmis savu nodzīto zirdziņu un vedis uz aploku, lai tas tur atpūstos, ka atkal var strādāt. Aplokā laizdams, vīrs iesitis zirģeļam ar apaušiem (iemauktiem) pa muguru, sacīdams: «Tagad tu man neesi vajadzīgs. Ej līdz siena laikam kaut pie velna!» Aplokā bijusi liela zāle. Zirgs dzīvojis un uzbarojies brangs.

Kādu dienu vīram ievajagas zirga. Šis, savus vārdus aizmirsis, paņem apaušus un iet pēc zirga. Kā šis nu grib zirgu laukā vest, tā trīs vīri priekšā: «Kur tu vedīsi mūsu zirgu?» «Kā jūsu?» bļauj vīrs pretim. «Pats te viņu ielaidu un arī aizvedīšu!» tā vīrs. «ielaidi jau gan, tas jau tiesa. Bet ko tu ielaižot tiki teicis? Vai neatvēlēji velnam? Mēs tie esam.»

Vīrs sprungās. Bet darīt nu neko nevar. Vīrs sāk lūgties, lai tak neņemot nost zirga. Nu velni arī ar mieru, bet tad vīram jādod šovakar, kad visi gul, klētī vakariņas. Nu vīrs ar mieru «Cik tad šie nu daudz apēdīs, »-tā viņš nodomā.

Tā pienāk vakars. Visi jau aizgājuši gulēt. Vīrs sēž viens pats klētiņā un gaida velnus. Vīrs uz galda uzlicis kukuli rupjas maizes, bļodu biezpiena un bļodu rūgušpiena. Tā ap pusnakti velni klāt gan. Pirmais apskatās, un ieraudzījis ēdamo, bļauj: «Man vajag viena vērša gaļai:» «Man atkal toveŗa ar asinim!» tā otrs. «Bet man pūra ar miltiem!» tā tas trešais. Bet vīram nav ne miltu, ne gaļas, ne asinu.

«Nu tad sataisies uz nāvi! Mēs tevi pašu apēdīsim!» tā kliedz velni. Gan nu vīrs grib krist uz ceļiem un lūdzas, bet šie tik taisās ēst.

Te uzreiz atveras durvis un parādas vecs vīriņš. Velni nu gan grib šmaukt lapās, bet vecais stāv durvīs un saka: «Jūsu vēlēšanās piepildīsies: tam velnam, kas prasīja vērsi gaļai, jāpaliek &127;ar kaķi uz laiku laikiem. Tad viņš varēs ēst, cik patīk.» Tūliņ pirmais velns paliek par melnu kaķi un uzskrien uz klētsaugšas. «Tam velnam, kas prasīja miltus, jāpaliek par žurku uz laiku laikiem. Tad viņš varēs miltus ēst uz laiku laikiem.» Tūliņ velns pārvēršas par žurku un paskrien zem klēts grīdas. «Tam velnam, kas vēlējās toveri ar asinim, jāpaliek par blakti, kas tad varēs asinis sūkt, cik tīk.» Tūliņ trešais velns pārvēršas par blakti un ielien sienas šķirbā. Tāpēc arī blaktis tik nejauki smirdot, ka esot radušās no velna.

Klētiņā palicis nabaga vīrs un Dievs. Vīrs kritis ceļos no pateicības, bet Dievs viņu pacēlis un teicis, lai tikai vairāk nepieminot šā ienaidnieka vārdu.