Kādā mazā, vientuļā būdiņā dzīvojis vecs atraitnis, kam vienīgā manta bijusi klibs un niķīgs zirdziņš. Ar to viņš braucis pelņā, lai sagādātu sev un zirdziņam pārtiku.

Vienā vakarā, kad pārbraucis mājā, vīriņš zirgu aizvedis uz tuvējo pļavu un gribējis sapīt tam kājas, bet tiklīdz vīriņš noliecies pie zirga kājām, zirgs pagriezis pakaļu un spēris. Vīriņš par to saskaities, sitis ar pineklu zirgam pa galvu un kliedzis: «Ej pie velna! Vai man tevi vajaga lūgties?»

Otrā rītā vīriņš gājis meklēt zirgu. Atradis arī, bet tiklīdz ķēries pie pavadas, tā trīs melni ģērbušies kungi klāt un neļauj vest. Viens pat uzsaucis: «Vai tad neatmini, ko vakar pats teici?» Nu gan vecītis attapies, cik nelabi vakarā runājis, bet ko lai dara, ka izlietu ūdeni nevar sasmelt? Vecītis no bailēm vai plīsis ieraugot, ka tie ir velni, jo viņiem bijusi viena gaiļa, bet otra zirga kāja. Kad cik necik attapies, vecītis nometies ceļos un lūdzis, lai &127;ak apžēlojoties par viņu, jo zirdziņš esot viņa vienīgā manta. Tas līdzējis. Velni apsolījušies zirgu atdot, ja vecītis rītvakar pulkstens divpadsmitos savā būdiņā sataisot krietnas vakariņas. Kaut gan zinājis, ka viņa nabadzībā tas nākas pūti, tomēr vīriņš apsolījies rīkoties cik vien labi varēšot.

Nakti, kad pulkstens sitis divpadsmit, pie būdiņas piejājuši visi trīs velni ar vecīša zirgu un vienkopus uzsaukuši: «Vai vakariņas gatavas?» Vīriņš lūdzis viesus uz iekšpusi un licis apsēsties pie galdiņa, uz kura kūpējusi izvārītu zirņu bļoda. Ieraugot zirņus, velni paraustījuši tikai nāsis un sākuši pēc kārtas prasīt katrs savus gardumus.

Pirmais prasījis pūru asiņu, otrs pūru gaļas, bet trešais pūru miltu. Ja visu to nespējot dot, tad notiesāšot pašu.

To dzirdot vecītis pakriti&127; ceļos un lūdzis Dievu, lai glābjot viņa dzīvību. Tūliņ arī kaktā iestājies mazs vīriņš un teicis: «Kas prasa asinis, lai top par blakti, kas prasa gadu, lai top par kalni, bet kas prasa miltus, lai top par peli.