9. R. Borkovskis Pildas pag. Teikas par Dievu, 77, 99.

Sensenajos laikos visādas zivis jau bija, bet nebija tādas vēdzeles. Velnam palika skumīgi, un viņš sāka taisīt zivis tādas pašas kā Dievam. Sataisīja no māla un sāka pūst dzīvības garu zivī. Zivs kā nekust, tā nekust. Gāja Velns pie Dieva padoma prasīt. «Pasaki, brāl, kā iepūst zivij dzīvības garu.» - «Pasaki zivij tā: kaut visu mūžu mani ķertu! Nu sāc!» - «Labi,» pasacīja Velns un nogāja pie savas uztaisītās zivs un sacīja: «Kaut visu mūžu tu Dievu ķertu! Nu sāc!» Zivs kā nekust, tā nekust. Sadusmojās Velns un klusu sacīja, lai zivs nedzirdētu: «Kaut visu mūžu tu mani ķertu! Nu sāc!» Zivs Velnam pakal. Velns ūdenī un pazuda.

Tāpēc vēdzeles vienmēr zem krasta sēž «buzā» un sargā, kad Velns pacelsies, lai tam varētu uzbrukt.