10. J. Lauva Ikšķilē, Etn. IV, 1894. LP, VlI, I, 11 88, 11, 8, 1.

Agrākos laikos, kad cilvēku vēl nebij pasaulē, Dievs un Velns dzīvoja kā tuvi kaimiņi. Reiz Dievs aicināja Velnu pie sevis viesos. Velns arī atnāca un pārgulēja pie Dieva. Gribēdams Velnu patramdīt, Dievs palaida blusas. Velns visu nakti nedabūja ne acumirkli aizmigi, jo blusas to neganti koda. No rīta Dievs viņam prasīja, kā labi pārgulējis nakti? Velns atbildēja; ka nebijis miera gulēt ne uz durvju krampja. Pēc kāda laika atkal Velns aicināja Dievu pie sevis viesos. Dievs atnāca un arī palika pie Velna pa nakti. Velns nu, gribēdams Dievam atdarīt, palaida odus. Bet Dievs sakūra uguntiņu un odi, no dūmiem sargādamies, ļāva Dievam gluži mierīgi pārgulēt. Kad Velns rītā prasīja Dievam, kā pārgulējis, tad Dievs Velnam par nepatiku atbildēja, ka bijusi mierīga un laba gula.