15. M. Starķis Lielvārdē. LP, V, 105, 28, IlI.

Reiz Dievs ar Velnu saķildojušies. Velns teicis: «Mani kalpi, odi, ir stiprāki ar taviem kalpiem, blusām!»

«Labi, labi, Veln', ko tik daudz ķildoties; sūtīšu savas blusas ar tevi karot un tu sūtīsi savus odus ar mani kaŗot, tad jau redzēsim, kura kalpi stiprāki.»

Labi! Velns tūliņ pirmais aizskrējis odiem pakal. Bet Dievs tamēr sakūris uguni un apsēdies apakš dūmiem. Ne ilgi, Velns atstiepis lielu maisu pilnu ar odiem un palaidis Dievam virsū; tomēr odi negājuši dūmos, lai pakar. Dievs pasmējies un aizgājis blusām pakaļ. Velns domājis: «Zinu gan, es arī nosēdīšos pie uguns.» Labi! Dievs atnesis tādu pašu maisu, pilnu ar blusām un izkratījis Velnam klēpī. Blusas siltumā kodušas Velnu tik nejauki, ka visa āda nolupusi. Velns nevarējis vairs paciest un ieskrējis upē dzesēties.