16. P. Gudļevskis Rudzētu pag. Teikas par Dievu, 31,40.

Senajos laikos Dievs pie Velna un Velns pie Dieva staigājuši viesos. Tad Velns, gribēdams Dievu nonāvēt, aicinājis to pie sevis viesos. Dievs arī aiziet pie Velna. Velns Dievu pamielojis ar visādiem dārgumiem, tad lūdzis Dievu, lai ejot gulēt uz šā kambari. Dievs aiziet un atgulstas, bet Velns, domādams,lai būtu Dievam nāve, atnes un palaiž visu maisu savu kukaiņu, peļu, un aiztaisa durvis cieti, lai tās Dievu norej. Bet Dievs paņēma nomauca savu cimdiņu un palaida. Tas cimdiņš pārvērtās par kaķīti, un kaķis visas Velna peles norija un sakrāva gubā. Rītā Velns iet vērties, vai Dievs gatavs, vai ne. Pataisījis durvis, sauca: «Vai gatavs, vai ne?» Bet Dievs atbildēja, ka dzīvs, un Velns gāja istabā apskatīt viņu tuvāk. Redz, ka viņa visas peles aprītas un kaķis staigā apkārt peļu gubai. Dievs, vēl paciemojies kādu laiciņu, aizgāja projām, palūgdams Velnu, lai aiziet arī pie viņa. Velns aiziet. Dievs to pabaro un aizved uz atsevišķu kambari gulēt. Kad Velns aizmieg, Dievs tad atnes veselu maisu blusu un palaiž kambarī. Velnu kā ņem blusas kodīt, šis, nezinādams, kur skriet, uzskrien uz vadzīša, bet blusas to koda līdz dienai.