l. P. P. Vītoliņš Lubejā. Zin. Kom. kr. LP, Vll, I, 1179, ll, V, 1.

Dievam iesākumā uguns nebijusi, Velnam bijusi. Dievs prasījis Velnam kādu dzirkstelīti, Velns nepielaidies ne uz to pusi ne. bet kad Velns manīja, ka Dievs visai gribēja uguni dabūt. tad gudrinieks noslēpa uguni tā, ka cits neviens nezināja, vienīgi pats Velns. Dievs gudroja, gudroja, kur gan būtu varējis uguni tā noslēpt, ka ne pēdas vairs. Bet Velns zobojās: varot vai tūkstošiem gadu meklēt, ir tad šā nolikuma neuziešot! Dievs atteica: «Ja es tikai gribu, tad jau rītdien man būs uguns rokā!» un aizgāja. Velns no pakaļas noteica, vai nu tik lielība vien neiznākot! Bet tomēr, ticīgs nebūdams, ies raudzīt, ko gan Dievs darot. Aiziet - Dievs pašu laiku sien slieteni (mājiņu, kur vasaras laikā vāra ēdienu). Velns brīnīdamies vaicā: ko šis darīšot ar slieteni, kad šim neesot uguns? Dievs atteica: «Kad būs slietenis - būs uguns!» Velns aizgāja nodomādams: lai nu taisot vien, lai taisot, un noglabāja uguni vēl cietāk.

Bet ko Dievs darīja? Slieteni saslējis, pielasīja pulka vecu, sausu pūpēžu, sanesa slietenī krietnu čupu, paņēma divi brangas elkšņu rungas un sāka pūpēžus jozēt, ka putekļi vien pa gaisu griezās, kas par gabalu gluži izskatījās kā dūmi. Bet jau priekšlaikus Dievs slepen; bija nosūtījis cilvēku Velna tuvumā, lai noklausītos, ko tad Velns teikšot, kad redzēšot no šā namiņa dūmus kūpam. Labi! Kā nu Velns ieraudzījis no Dieva slieteņa dūmus kūpam, tā domājis, ka nu tiešām Dievam uguns rokā un sāk brīnīties, vēsmoties: «Ne, vai tas nav vienreiz gudrinieks! Es tak tā noglabāju uguni akmenī un tēraudā, lai neviens pats neuzietu, bet paraugi nu, ir tur viņš ir uzodis!» Dieva vēstnesis noklausījās un aizsteidzās steidzamo pie Dieva, izstāstīdams galu no gala, ko pie Velna dzirdējis. Tad Dievs tūliņ paķēra akmeni un tēraudu. sasita kopā un uguns bija rokā. Kā jau visas labas lietas, tā arī uguni Velnam atņēmis, atdeva cilvēkam. Velns tikai nevarēja vien pats uz sevi nosirstīties, ka uguni tik muļķīgi glabājis; bet neko darīt - kas Dievam rokā, to vairs neatdabūsi. Tā uguns vēl vienādi atrodas akmenī un tēraudā, kā ar Velna likumu toreiz ielikta.