3. B. Riekstiņš Cesvainē. Teikas par Dievu, 19, 25.

Iesākumā Dievam uguns vēl nebijis, tā bijusi tikai Velnam. Reiz Dievs esot taisījis pirti. Gaŗām gadījies iet Velnam. Tas brīnījies, ko gan Dievs darīšot ar pirtiņu, kad viņam neesot uguns-. Tā nu prasījis Dievam: «Ko tu darīsi bez uguns ar pirti?» Dievs atbildējis Velnam: «Kad būs pirts, tad būs uguns arī.» Velns aizgājis projām, bet Dievs licis, lai divi cilvēki iet Velnam no muguras un noklausās, ko viņš runās. Pats pa to laiku salasījis sausus pūpēžus un sācis tos pa pirti kult, tā ka putekļi vien griezušies. Velns atskatījies atpakaļ, un ieraudzīdams pirti kūpam, nodomājis, ka Dievam jau uguns rokā. Viņš teicis: «Nu viņš ir no manis tomēr uguni nozadzis, lai gan es to apslēpu akmenī un dzelzī.» Cilvēki, kas Velnam toreiz sekojuši, šos vārdus dzirdējuši un pastāstījuši Dievam. Dievs nu sapratis, ka Velns noglabājis uguni. Viņš paņēmis smagu dzelzs nūju un lielu akmeni, tad zvēlis ar lielu spēku smago dzelzs nūju par akmeni, tā ka dzirksteles vesela guba izskrējušas un iekritušas sausajos pūpēžos, kas aizdegušies. Tā Dievs ar gudrību dabūjis no Velna uguni.