5. Graudiņu Pauls Vērienā. Etn. IV, 1894, 112. LP, Vll I, 1180, 11, V, 3.

Kad Ādams bijis apgrēkojies un Dievs viņu izdzina no Ēdenes dārza, tad šis, aukstuma un bada mocīts, klejojis šurp, turp apkārt. Kādā dienā viņam nejauši ienācis prātā uzcelt sev būdu lai nebūtu jācieš no lietus un sniega. Šim nolūkam viņš izraudzījis tādu pakalnīti, uz kura bijuši ciņi un akmeņi. Te tas, kādu cini noraudams, atradis vienu lietu, kas bijusi pēdu gara. Viņš to paņēmis un sviedis, nekā nedomādams, projām. Lietai pret akmeni krītot iešķīlusies uguns un aizdegusies sūna. Vēlāk Ādams ar minēto lietu uzšķīlis uguni, no kuras dabūjis patīkamu siltumu. Kā veci ļaudis stāsta, tad minētā lieta esot bijis tērauda gabaliņš.