6. P. Šmits no sava tēva-tēvā Raunā.

Reiz Vells noslēpis uguni un visā pasaulē nekur vair nebīš uguns. Dievs nu sūtīš visādus zvērus pie Vella, lei noskatās, kur uguns noslēpta, bet neviens nekā nevarēš izdarīt. Bezdelīgai tomēr reiz laimējies. Vells strādāš savā smēdē un bezdelīga tur klusām ielaidusies pa čukumu. Redzēdama, ka Vells šķiļ uguni, bezdelīga no prieka vair nevarējusi klusu ciest un izsaukusies: «Zinu, zinu, tēraudā un akminā, tēraudā un akminā!» Vells nu gribēš saķert bezdelīgu ar karstām stangām, izrāvis viņai astes spalvas un nodedzinājis pakakli, bet bezdelīga tomēr aizbēgusi un izstāstīsi Dievam, kur uguns atrodas. Dievs tad nu akar iedevis uguni cilvēkim, bet bezdelīgai no tā laika palikusi sarkana pakakle un šķērēta aste.