8. Potrirnps Saleniekos. Jkr. Il, Ir, 4. LP, VlI, I, 1181, ll,Vb, l.

Sen senos laikos Dievam reiz ievajadzējies uguns, bet viņam tās nebijis. Turpretim Velnam, Dieva kaimiņam, bijis uguns, kā «Velnam pelus». Te Dieviņam iešāvies prātā Velnam nozagt kādu drusciņu uguns, bet tā kā viņam pašam tas nebijis iespējams, tad viņš savā vietā sūtīja bezdelīgu. Kā domāts, tā darīts. Bezdelīga, Velnam neredzot, pielien un noskatās, kā šis uguni dabū. Visu redzēdama, tā iekliedzas: «Akmens, tērauds uguns diezgan!» un tūliņ pa kaklu, pa galvu metas projām. Velns paredzējis, ka bezdelīgai nu ir zināms, gribēja to nosist, tādēļ svieda tai ar degošu malkas pagali pakaļ, bet par laimi tikai pagales viens gals tai aizņēma asti un otrs gals viegli aizsitās pret pakakli. Vēl šo baltdien var redzēt, ka tā ir plika patiesība. Apskati bezdelīgu, tūliņ redzēsi, ka tai astē ir robs un pakakle sarkani apgruzdusi.