13. B. Riekstiņš Cesvainē. Teikas par Dievu, 17, 24.

Kāpēc bezdelīgai astē robs un krūtažā sarkanas spalvas, senos laikos veci cilvēki izskaidrojuši tā. Reiz Dievs ar kalēju sastrīdējušies. Nu Dievs gribējis kalējam atriebties, bet nekā nevarējis. Viņam vajadzējis dabūt vienu dzirksteli no kalēja smēdes, un tad tā lieta bijusi cauri, tad viņš varējis tūlīt atriebties. Dievs pēc uguns dzirksteles sūtījis pie kalēja visvisādus zvērus, lai tie aiziet un nozog. Zvēri gājuši viens pēc otra, bet neviens nebijis tik manīgs. Kalējs bijis tik veicīgs un izmanīgs, ka viņš ar savu veiklību un izmanību visus noķēris un dūšīgi pārmācījis un palaidis vaļā. Dievs nu noskatījies, ka bezdelīga esot ļoti manīgs putns. Dievs viņu aizsaucis pie sevis un viņai izstāstījis visu, kas viņam par nelaimi ar kalēju esot, un vai šī nevarētu nozagt vienu dzirksteli uguns no smēdes. Bezdelīga nodomājusi un teikusi, lūkošot. Viņa aizskrējusi uz smēdi un ļoti veicīgi noķērusi vienu dzirksteli un ar visu skrējusi no smēdes laukā. Kalējs manījis un ar lielām luškām vai stangām saķēris bezdelīgai pie astes spalvām un turējis cieti, bet bezdelīga, kā skrējusi, tā izrāvusi spalvas no astes pret stangām un tās palikušas stangās, bet pati aizlaidusies projām pie Dieva. No tās reizes viņai spalvas vairs neataugušas, un tā viņai vēl šo baltdien astē no kalēja stangām .izkniebts robs. Viņa uguns dzirksteli aiznesusi Dievam. Dievs bijis ļoti priecīgs un bezdelīgai zem pakakles iedāvājis sarkanas spalvas par to, ka viņa uguns dzirksteli uznesusi Dievam. Tā viņai vēl šo baltdien robs astē un sarkanais kušķis pakaklē.