15. M. E. Bērziņš Umurgā. LP, Vll, I, 11, Vz, 5.

Vecos laikos uguns bijusi tikai Vellam ellē. Vienreiz, kad Vells gulējis, zirnēklis pa savu tīklu ielaidies ellē un iznesis uguni. Vells pamodies, skrējis zirnēklim pakaļ, bet zirnēklis pamanījies uguni iedot bezdelīgai, nosacīdams, lai to aiznesot ļaudim. Nu Vells ķēris bezdelīgu, izraudams dažas astes spalvas. Bezdelīga ātri aizšāvusies pie ļaudim, atdevusi nesamo. Bet Vells atriebdamies izpostījis bezdelīgai mežā ligzdu. Kur nu nabadzītei perināt? Tad cilvēki atļāvuši bezdelīgai ligzdot ēku paspārnēs. No tā laika bezdelīga dzīvo ļaužu tuvumā; bet aste - no Vella grābiena - vēl šodien tai staklaina.