16. P. Šmits no sava tēva-tēva Raunā.

Vecis laikis Vells reiz noslēpis ellē uguni. Dievs nu izrunājies ar visādim zvērim, lei lūkātu dabūt uguni, bet neviens nevarēš tikt elles dibinā. Pēdīgi tomēr saņēmies zirnēklis, nolaidies pa savu virvi zemē un ar lielām pūlēm uznesis uguni no elles augšā. Uznācis virs zemes, viņš bīš dikti nokusis un apgulies. Pa to laiku mūsa, šurpu turpu skraidīdama, ieraudzīsi uguni, nozagusi un aiznesusi pie Dieva. Tur nu viņa stāstīsi, ka pati esot iznesusi uguni no elles, un prasīsi maksas. Dievs tad arī atvēlēš viņai ēst no visim ēdienim, kas uz uguns tikšot taisīti. Te nu pamostas arī zirnēklis un redz, ka uguns vair nav, un iet tūliņ pie Dieva sūdzētos. Dievs arī saprot, ka mūsa zirnēkli apzagusi, un atļauj tam uz priekšu baroties no mūsu gaļas.