19. Pabērzis Liezērī. Etn Il, 1892, 32. LP, VIl, I, 1185, 11, Vz,3.

Bijusi viena ķēniņa valsts, kur visu lietu bijis diezgan, bet uguns trūcis. Ķēniņš solījis uguns apgādātājam dot savu meitu par sievu un laut ēst, ko vien grib. Zirneklis, to dzirdēdams, vijis striķus un pa tiem nolaidies apakšzemes peklē. Tur viņš nozadzis Velnam uguni un uznesis augšā. Bet viņš bijis nokusis - apgulies un aizmidzis. Pienākusi muša, odusi svešu smaku un apskatīdamās ieraudzījusi uguni. Viņa nozagusi uguni un nonesusi ķēniņam. Ķēniņš priekā atvēlējis viņai no visa kā ēst. Pa to starpu atmodies zirnekls. Redzējis, ka uguns nav, un nogājis uz ķēniņa pili. Tur atradis mušu varenā godā un dzirdējis, ka viņa uguni atnesusi. Nu viņš arī saaicinājis citus kustoņus un visi nosprieduši, ka muša jāvajā. No tā laika muša pēc ķēniņa atvēles ēd no visiem traukiem, bet zirneklis tīko pēc viņas dzīvības un pavada savu mūžu bēdādamies, tumšus kaktus meklēdams.