21. H. Siliņa no Penkules.

Reiz Dievs sūtījis zirnēkli, lai nozog Velnam uguni. Zirnēklis nogājis ellē, pakampis uguns pagali un steidzies prom. Darbs nav bijis vieglais. Tāpēc, gabalu paskrējis, zirnēklis licies atpūsties. Bijis ļoti piekusis un drīz vien iemidzis. Pa to laiku - kur bijusi, kur ne - sī, sī! atlaižās muša - redz: zirnēklis aizmidzis. Ilgi nedomādama, paķer uguns pagali un nones Dievam. Dievs ļoti priecīgs par to un atļauj mušai visur lidot: viņai brīv pat ķēniņam uz deguna uzlaisties. Bet zirnēklim par sodu ir brīv savus tīklus aust tikai kādā nabaga būdas .kaktā. No tā laika zirnēklis ar mušu lieli ienaidnieki, un zirnēklis, kur tikai mušu sastop, ķer rokā, stiepj savā tīklā un viņu tur pakaŗ.