23. Austra Mūrniece Cēsu apgabalā.

Agrāk Velns vienmēr ēdis jēlu gaļu, bet Dievs ceptu. Velnam arī reiz iegribējies pabaudīt ceptu gaļu, un to viņš kādās Dieva viesībās arī dabūjis. Velns tūdaļ jautājis Dievam, kā viņš to darot, un vai arī viņu nevarot iemācīt. Dievs bijis ar mieru un visu izstāstījis, kas darāms. Velns nu redzējis, ka cepot galveno lomu spēlē uguns, un lūdzis Dievu, lai aizdodot kādu pagali, bet Dievs nedevis, jo baidījies, ka Velns varētu ar uguni lielu postu nodarīt. Velns vis neapmierinājies un izdevīgā brīdī uguni nozadzis, sakampis lielu vērsi un izcepis. Tad ilgi Velns domājis, kur uguni paslēpt, un beidzot nolicis bedrītē zem akmens. Dievs šo glabātuvi bija redzējis un uguni paņēmis. Dievs nu paglabāja uguni, kā Velns nekad vairs nevar dabūt. Velns sapīcis staigājis apkārt un gudrojis, kā uguni iegūt. Reiz saticis ganapuiku un tam jautājis, kā lai viņš uguni iegūstot. Ganapuika vienaldzīgi atteicis: «Paņem lielu akmeni un kad zaķis skries garām, svied akmeni pret otru akmeni, uguns izskries un zaķa spalvā paliks, tad tik saķer zaķi un uguns būs rokā.» Pēc neilga laika zaķis arī cilpojis gaŗām, Velns arī tā izdarījis, kā gana puika teicis, bet kā akmeni sviedis tas ieskrējis zemē, izurbdams lielu bedri un tur nu radies ezers, bet zaķis aizskrējis.