l. Jānis Rinkus, Praulienas pagastā.

Citām reizēm Dievs ar Velnu sametušies pa draugam. Kur gājuši, kur ne, bet abiem sagribējies ēst. Ņēmuši un nozaguši vienam saimniekam krietnu telēnu. Iegājuši mežā un sākuši to vārīt. Bet Dievs gudrojis, kā varētu viens pats tikt pie telēna. Gudrojis, gudrojis un beidzot sagudrojis ar': «Tu paliec vārot, es iešu ogās (arī :pēc malkas). Bet tā kā gaidi mani atnākam.» Labi. Velns palicis vārot, bet Dievs aizgājis ogās. Mežā iegājis, Dievs noplēsis tāsi, lielu, lielu gabalu. Sitis ar tāsi pa kokiem, kā blīkšķ vien, un sācis nebalsī kliegt: «Nesit, nesit! Es neesmu vainīgs: telēnu nozaga tas otrs.»

Velns patlaban bija izrāvis no katla īški (īksti). Nedabūjis pa lāgu ir zobu iecirst, ka izdzirdis Dievu nelabā balsī kliedzam. Velns nodomājis, ka zagtā telēna saimnieks Dievu noķēris un nu sit. Lai glābtu savu ādu, laidies uz otru pusi mežā iekšā. Tik, tik paguvis vēl īški (nieri) katlā atpakaļ iesviest. No tā laika teļa īškis kā sakodīts: tur vēl redzami Velna zobi.

Kad Velns bijis projām, Dievs smiedamies iznācis no meža un telēnu noēdis viens pats.

Piezīme. Sal. XlI. sējuma 9. numura 10. pasaku (76. 1. p.). P. Š.