2. G. Borozinska Barkavā.

Velns nozadzis teļu un vārījis. Pienācis Dievs un prasījis, lai dodot viņam pusi no teļa, bet Velns nebijis ar mieru. Beidzot nolēmuši, ka tam paliks viss teļš, kuŗš otru izbaidīs. Pirmais gājis Velns Dievu baidīt. Viņš skrējis pa mežu un sacēlis tādu vētru, ka visi koki čīkstējuši un locījušies. Atnācis pie Dieva vaicājis: «Vai bija bail'?»

Dievs atbildējis: «Nebija.» Tad gājis Dievs Velnu baidīt. Viņš iegājis mežā, aptinies ar bērza mizu un skrējis uz malu, sisdams ar žagariem par mizu un kliegdams. «Es neesmu vainīgs, bet tas, kas pie katla stāv, tas zaga teļu!» Velns domājis, ka Dievam dzenas paka] teļa saimnieks, un patiesi nobaidījies. Skriedams prom, Velns paķēris nieri, bet tā bijusi karsta, tādēļ Velns to tikai sakodījis un iemetis katlā atpakaļ. No tā laika teļiem nieres sakodītas.