3. A. Oša no D. Joāses Lubānā. Aizsila kr.

Reiz senos laikos, Dievs un Velns nozaguši teļu. Tūliņ aiznesuši teļu mājā un likuši katlā vārīt. Velns gribējis teļu apēst viens, Dievs arī gribējis tāpat. Ko nu darīt? Beidzot Velns teicis Dievam: «Kuŗš mēs būsim drošāks, tam piederēs teļš.» Labi.

Velns gājis pirmais Dievu biedēt. Dievs apsēdies un kurinājis zem katla uguni, bet Velns iegājis mežā un pilnā kaklā sācis kliegt, skriet un zarus lauzt. Gan sapūtis vēju, gan locījis kokus, bet Dievs sēdējis mierīgi un kurinājis uguni. Pēc laiciņa Velns klātu un prasot: «Nu, vai nobijies?»

«Ir ausu nepakustināju.» Par to Velns ļoti noskumis, bet neko darīt.

Tagad gājis Dievs Velnu biedēt. Tas iegājis mežā, atplēsis kokam mizu, sitis par to un teicis: «Ai, ai, nesit, es neesmu vainīgs. Vainīgs ir tas, kas sēž pie uguns!»

Kamēr Dievs iegājis mežā Velnu biedēt, tamēr Velns izrāvis teļa nierus un sācis kodīt. Bet līdz ko izdzirdis mežā saucam. tūdaļ izlaidis sakodītos nierus no mutes, meties projām ko kājas nes. Bet Dievs atnācis pie katla un teicis: «Celies augšā!»

Tūlīt teļš izlēcis no katla dzīvs, tikai abi nieri, nabagam, bijuši sakodīti. Un tāpēc vēl šodien teļiem sakodīti nieri.