2. Etn. II, 1892, 192. LP, VIl, I, 1183, il, IX.

Velns ar Dievu sanāca strīdū. Dievs teica, ka Velns nevarot to bluķi viņā piekalnē pavelt un Velns, ka šis varot, ja tikai gribot. Pēdīgi Velns aizgāja raudzīt, vai varēšot, vai ne Pa gājiena galam Velns, lejā stāvēdams, sāka ap bluķi stīvēties, gan vēla, cēla, spieda pret kalnu, bet kā nekā, tā nekā. It kaunīgs Velns griežas atpakaļ. Dievs, jau labi zinādams, ka Velns nav pacēlis, sāka Velnu izsmiet: šis jau to labi zinājis, ka nekā neizdarīšot: būtu no kalna uz leju vēlis, tad gan.

«Kad es gribēšu, tad es apvelšu!» atteica Velns un aizgājis lūkoja, tā kā Dievs bija. teicis. Un riktīgi! bluķis, tikai drusciņ iekustināts, nogāja terveļu - terveļiem no kalna lejā. Aizgājis lielījās uz Dievu, ka bluķi pavēlis. Dievs gan teica, ka vienīgi ar šā padomu; bet Velns tiepās melodams, ka pirmo reizi šis neesot gribējis un jau pašā iesākumā teicis, ka šis varot, ja tikai gribot.