3. E. Kārkliņa no 53 g. v. A. Rozenbergas Jaunlatgales Kacēnu pag. Teikas par Dievu, 29, 38.

Reiz gājuši pa ceļu Velns un Dievs. Dievs nesis trīs sierus. Gājuši, gājuši - piekusuši un nolēmuši mežā apsēsties, atpūsties. Kā atsēžas, tā Dievs iemieg. Velns pa to laiku paņēmis divus Dieva sierus un apēdis. Pēc kāda laiciņa Dievs uzmodies redz: nav divu sieru. Sāk prasīt Velnam, vai šis neesot apēdis. Vai, nē, nē, viņš arī esot gulējis. Nu, ka nē, nē. Ko tur izdarīt? Ies vien tālāk. Paiet kādu gabaliņu. Velns ierauga skudru pūli un prasa Dievam, kas tas tāds esot. Ā, tā esot naudas kaudzīte. Tas, kas apēdis šā sierus, varēšot ņemt, cik patīk. Vai, šis jau esot apēdis sierus, saka Velns. Nu gan varot ņemt zeltu. Pieskrējis pie pūļa klāt un sācis bērt pilnas kabatas. Piebēris kabatas, nē, vēl azotē arī esot vieta. Bet tad nu, kad sākušas skudras kost, Velns skrējis pa mežu un lūdzis Dievu, lai atpestījot, bet Dievs tikai smējies par savu uzvaru.

Piezīme. Sal. X. sējuma J 1. pasaku. P. Š.