8. J. A. Jansons no A. Zēberga Vandzenē.

Dievs ar Velnu kopā aruši zemi. Reiz viņi iesējuši miežus un, ražu dalot, Dievs saņēmis vārpas un Velns rugājus. Dievs vienā jaukā dienā darījis no miežiem alu. Atnācis Velns un prasījis, ko šis tur darot. Dievs atbildējis, ka darot alu. Velns tūliņ prasījis, no kā šis alu taisot. Dievs atbildējis, ka no miežiem. Velns tūliņ steidzies mājās un taisījis arī no saviem rugājiem alu. Kad Velnam alus bijis gatavs, tas pasmēlis to ķipī un nesis Dievam pabaudīt. Bet Dievs papriekšu devis savu alu pabaudīt, un Velns varen nopriecājies par tik gardu dzērienu. Nu Dievam bijis jābauda arī Velna alus. Viņš tik drusku padzēris un tad sviedis ķipi ar visu alu Velnam acīs. Velns nopurinājies un tad teicis varen priecīgs: «Redz, ka mans alus ir stiprāks. Es dzēru tavu alu un nemaz tev nesitu, bet tu no mana alus tūliņ sāc kauties.»