9. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no 46 g. v. Emīlijas Tralliņas Aunmeisteŗos.

Agrāk Dievs staigāš pa pasauli. Reiz, sestdienas vakarā. Dievs iegš nabaga būdīnā un lūdzies, lai nabags šim dodot naktsmāju. Jā, nabags devis ar' Dievam naktsmāju. Bet necik tālu no nabaga būdīnas dzīvāš bagātais un tas bīš traki bezdievīgs tēvīc. Bagātais pamanīš, ka Dievs iegāš pie nabaga, un tūlī šis ar prom uz nabaga būdīnu un aicināš Dievu pie sevis. Šim jau esot mīkstas vietas un balti palagi un pie nabaga šim (Dievam) būšot jāguļot uz plikas lāvīnas. Bet Dievs negāš un sacīš, ka šis jau esot tāds skrandainc un tik noķēzīšot šā baltos palagus. Ta nu bagātais akal sacīš, lei nākot vie, šim jau esot dau skaistu istabu un šim (Dievam) jau būšot šā mājā dau labāki, kā te, nabaga piekvēpušā būdīnā. Bet Dievs negāš un sacīš, ka šim jau no zelta un sidraba apzilbot acis. Ta bagātais akal sacīš, ka par to jau esot maza bēda. Šis jau šim (Dievam) varot dot trīs brilles, šim jau esot lauka, darba un goda brilles. Šis (Dievs) jau varot ņemt kādas brilles vie gribot, un ta vais acis neapzilbšot. Bet Dievs negāš un negāš. Nabags cepis pavardā karpeļus un Dievs prasīš, lei dodot šim ar trīs karpeļus. Nabags iedevis Dievam karpeļus. Ka karpeļi bīši gatavi, ta nabags rušināš karpeļus no pelniem ārā un abi - Dievs ar nabagu -ēduši. Ka bīš paēduši, ta Dievs izrušināš savus trīs karpeļus un vienu iedevis nabagam un sacīš, lei šis to karpeli noliekot tādā vietā, kur nevienc to nekustinot, un pēc trīs gadim lei ņemot to karpeli un ta tur būšot šā laime. Otru karpeli Dievs iedevis bagātam un akal sacīš, lei glabājot trīs gadi, ta tai karpelī būšot šā laime. Trešo karpeli Dievs paturēš pats sev. Ka Dievs bīš tos karpeļus izdalīš, ta ienācis Vellc un prasīš, lei šim ar dodat. Bet Dievam vairāk karpeļu nebīš, viņč paķēris krietnu sāls graudu un iemetis Vellam rīklē. Vellc kodis, ka skraukšēš vie, un brīnējies, ka tas karpelis tik traki skraukšot. Dievs sacīš, ka karpelis jau vienmēr skraukšot, ka esot drusku ciešāki uzgruzdis. Ka nu visi bīš paēduši, ta Vellc sacīš uz Dievu, ka iešot ārā pavizināties un izprovēšot, kuŗš no šiem esot stiprāks. Abi nu izgāši ārā. Vellc izrāvis lielu egli ar visām saknēm un Dievs uzsēdies uz egles. Nu Vellc egli aiz rezgaļa cie un tik ecēš uz priekšu. Ta Dievs sacīš: «Sēdi tu, es vilkšu!»

Vellc uzsēdies uz egles un Dievs saņēmis eglei aiz pašas špicītes, bei: šī notrūkusi. Vellc gribēš, lei Dievs vē šo pavizina, bet Dievs vais nevizināš un sacīš, ka šim vais neesot vaļas ilgāki palikt un jāejot Saules meitai panāksnēs. Dievs aizgāš Saules meitai panāksnēs un Vellc vizinājies ar egli un vizinoties vē šodie.

Ka trīs gadi pagāši, ta nabags apskatīš to karpeli, ko Dievs iedevis un no tā karpeļa atspīdēš zelts un sidrabs. Nabags palicis bagāts. Bagātais ar apskatīš savu karpeli un tam bīsi mella čūska. Bagātais sācis nīkt un vārgt un pēdīgi pagalam izputēš.