14. Rožukalnu Marčus Badenbrokiešos. LP, Vl, 448, 113,2.

Kad Dievs Velnu bija nometis zemē, tad Velns zemes virsū raudzījis Dievam visvisādi spītēt. Bet reiz Dievs uzmetis Velnam taisni uz galvu uguns liesmu. Velns skrējis pa visu pasauli vaimanādams, bet skriedams uguns dzirksteles izsējis gan pa kalniem, gan pa lejām. Beidzot Velns iegāzies tumšos dziļumos un, paticis no karstās nastas vaļā, sācis degumu vātis ārstēt. Vēlāk, kad izveseļojies, esot uzcēlis vēl apakšā pili un nosaucis.