17. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, Il, 7, 4.

Dievam bijusi aka, kur savus lopus dzirdījis. Velns gribējis Dievu ķircināt un tādēļ izlikdamies, nogājis pie viņa sūdzēties par cilvēku ļaunprātību; lūdzis arī, lai taču raugot savaldīt savus apakšniekus. Atpakaļ iedams, Velns izdzēris Dievam aku tukšu. Dievs neko. Viņš pielējis aku pilnu ar alu un lopus dzirdījis citur. Otrā reizē Velns ar tām pašām tenkām klāt un, atpakaļ iedams, atkal izdzēris aku tukšu. Tomēr Velnam tagad piekrāpies: izdzēris gan, bet nolicies arī turpat akas malā kā bluķis. Piedzērušo Velnu Dievs saistījis stiprām saitēm un saturējis trīs gadi cieti. Pirmo gadu Velns lūdzies, lai palaižot vaļā, Dievs neatlaidis; otru gadu Velns lūdzies, lai palaižot, Dievs nepalaidis; trešo gadu tas teicis tā uz Dievu: «Nu, kad jau nu nelaid, nelaid vaļā, bet saki man mazākais tos pāris vārdiņus pakal, ko es zinu!»

Dievs neteicis pakal; viņš atmetis ar roku un labāk aizgājis pie saviem lopiem. Tagad Velns atspēries dzīvojis, kamēr tad pēc ilga laika taču pārmocījis saites pušu un aizsviedis. Saites aizsprāgušas simtu jūdžu tālumā un Velns tūlīt savēcinājis rokas ar Dievu cīkstoties. Dievs sagrābis Velnu, aizspēris divi simti jūdžu tālumā un dzinies pakaļ, lai vēl pa otru lāgu sagrābtu. Diezin, kā tagad Velnam būtu gājis. Bet Velns bija manīgs: tas pārvērtās kautcik Dieva izskatā, atnāca ar līkumu atpakaļ un pieskubināja cilvēkus, lai sāktu alu darināt. Cilvēki iztecināja gan alu, bet rauga tiem nebija Ko nu darīt? Te Velns klāt ar padomu. Viņš sakaitina kuili un trenkā nabadziņu šurpu turpu, kamēr baltas putas mutē papilnam. Šīs putas tas iedod cilvēkiem par raugu.

Dievs sameklē Velnu trīs gadi. Trešajā gadā tas iegriežas nabadzīgā būdiņā pie vienas sievas. Sieva to tūlīt pazīst un prasa: «Saki jel, vai tu neesi Dievs?»

«Esmu gan!»

«Nu, kas tad tas par Dievu, kas tagad trīs gadi visus cilvēkus uz ģeķībām vien mulšina?»

«Tas nav Dievs, tas būs Vems,» Dievs iesaucies un tā tūlīt uz mājām Velnam virsū; bet Velns aizbēdzis pār jūru un paslēpies kādā alā.

Dievs izsūtījis lāci, lai Velnu uzmeklē, bet pats palicis mājā cilvēkus atgriezt. Bijis gan naga darbs, kamēr atkal uz ceļa uzdabūjis. Lācis gājis ar lielu līkumu jūrai apkārt un lielām mokām uzodis šo tur alā. Lācis to pastāstījis Dievam. Tagad Dievs pamācījis lāci uz gudrību un aizsūtījis atpakaļ. Lācis ielīdis alā pie Velna un teicis tā: «Muļķi, ko tik ilgi no Dieva slapstīties: Novij labu saiti ar cilpu, uzsvied tam kaklā un savelc cilpu.» Tāds padoms Velnam paticis. .Kad saite bijusi gatava, tad lācis teicis: «Vadzi, dod man paraudzīt, vai diezgan stipra!» Velns pasniedzis saiti, bet lācis to saraustījis. Nu vijis stiprāku. Kad tā bijusi gatava, tad lācis atkal teicis: «Dod nu paraudzīt, redzēs, kas ar to!» Bet lācis saraustījis ir to. Nu vijis neapzināmi stipru Kamēr šis tur vijis, tamēr lācis projām pie Dieva, lai nu nākot. Dievs atnācis un palicis ārpus alas; lācis ielīdis iekšā.

«Nu, kas ir, vai saite reiz gatava?» «Ir gan! » Velns atbildējis.

«Nu, tad dod raudzīt, vai arī cietīs.» Lācis rāvis, rāvis - nevarējis pārraut. «Vadzi, liekas, pati saite būs laba; bet kā ar cilpu, tas tev jāpamēģina! Apmet ap kaklu, varam paraudzīt.»

Līdz ko nu Velns apmetis cilpu ap kaklu, tā lācis izsviedis saites galu pa alas caurumu. Dievs sarāvis cilpu un saistījis otrreiz Velnu.

Pirmo gadu Velns lūdzies, lai atlaižot, Dievs neatlaidis; otru gadu Velns lūdzies un prasījis, kad tad domājot īsti viņu atlaist. Dievs atbildējis: «Tad, kad eglei skujas nobirs!» Un, kad nu vēl trešo gadu vaļā neticis, tad Velns klusu sadabūjis sev septiņus palīgus, kas ar laiku sadeldējuši saiti. Velns aizgājis uz citu pusi un nerādījies vairs Dievam.