22. J. Lauva Ikšķilē. Etn. IIl, 1893, 48. LP, Vll, I, 273, 1.

Vienā svētdienā, liela negaisa laikā, gāja dievbijīgs vecītis uz baznīcu. Ceļā viņš ieraudzīja no tilta apakšas izlienam smalku, melnās drēbēs ģērbtu jaunkungu, kas, viņam pienācis, izsaucās: «Tagad īsts velna laiks!»

«Nē, jaunskungs!» atteica vecītis, «Dieva laiciņš!»

Smalkais kungs vecītim uzmācās un pat solīja pulku naudas, lai viņš sakot, ka esot velna laiks; bet dievbijīgais vecītis neļāvās pierunāties, pastāvīgi atbildēdams: «Nē, jaunskungs, Dieva laiciņš!» Tad jaunskungs piepēži pazuda un vecis aizgāja uz baznīcu. Vecis saprata, ka jaunskungs bijis velns vai kāds no viņa sulaiņiem; tādēļ viņš pēc pabeigtas dievkalpošanas piegāja pie mācītāja un tam visu izstāstīja par savu sastapšanos un sarunu ar smalko jaunkungu. Mācītājs, dzirdēdams, ka vecim solīts pulka naudas par nieka izteicienu, skrēja tūliņ uz zināmo tiltiņu, lai iegūtu vecim solīto naudu. Mācītājam turp ejot, smalkais jaunskungs tiešām arī izlīda no tilta apakšas, bet ieraudzījis mācītāju, viņš sauca, ar rokām itkā atbīdīdams: «Nenāc, nenāc! tu jau sen esi mans!»