23. Kleinhofu Fricis Naudītē. Jkr. V, 66, 39. LP, VII, I, 274, 2.

Reiz, kādu svētdien, bija ļoti nejauks laiks, tā sakot: debess ar zemi gāja kopā. Gāja puisis uz baznīcu. Te to pusceļā sastop kāds kungs un teic: «Ui, kāds šodien slikts, nelāga laiks!» Puisis atteic, ka tas esot Dieva laiks. «Kas tas par Dieva laiku, kad tik slikts ir?» uzsauc kungs. Bet puisis pastāv, ka tas esot Dieva laiks. Kungs teica: «Saki, ka slikts laiks, tev došu sieku naudas.» Puisis neteic ne par ko, ka slikts laiks, lai gan kungs jau sasolījis līdz pūram naudas. Puisis, pārnācis mājās, izstāstīja savam kungam, kā šim ceļā noticis. Kungs izprasījis puisim smalki to vietu, kur šis to kungu redzējis, un devies tūdaļ turp. Jau no tālienes ieraudzījis minēto kungu, viņš saucis tam pretim: «Uja. kungs, kur šodien slikts laiks!» bet šis atteicis: «Tev negribēju, tu jau mans esi sen; es gribēju to jauno cilvēku dabūt.»