l. J. A. Jansons no latgalieša J. Garoziņas.

Velns ar Dievu gājuši pa vienu lielu ceļu, iziet uz krustceļu un satiek vienu bāŗa bērnu. Dievs to ieliek kulē un paņem uz muguras, bet Velns, pa krūmiem staigādams, to neredz. Velns saka: «Iesim uz kāzām!» Dievs atbild: «Es neiešu uz kāzām, iesim labāk uz bērēm.:. Labi. Viņi aiziet uz vienu māju, kur viens vecītis guļ uz miršanu un prasa, kur savu naudu paglabāt un kā novārdot. Vecītis gudro: «lešu laukā, uzkāpšu kokā un kliegšu. Cik augstu mana balss iet, tik dziļi lai mana nauda zemē nogrimst.» Bet Dievs saka: «Tā ne! Bet kas te deviņas galvas noliks, tas to naudu paņems. Vai tu dzirdi?», Velns atkal kūda vecīti: «Cilvēku galvas, cilvēku galvas!» «Nē,» Dievs saka, «gaiļu galvas. Vai tu dzirdi?» viņš piebilst bērnu domādams. Velns nobrīnās: «Ar ko tu runā?» Dievs atbild: «Nekas, nekas! Tā man tik tāda pieruna.» Tā nu paliek. Vecītis iekaš naudu zemē un nomirst. Kad Velns pagriežas uz meža pusi, Dievs klusām izlaiž bērnu no somas. Bārenītis, paaudzis lielāks, atminas, ko tanī reizē dzirdējis. Viņš nu noliek 9 gaiļu galvas un dabū visu tur norakto naudu.