2. P. Antonēvičs Ilūkstes apr. Asares pag. Teikas par Dievu, 86, 113.

Reiz vecos laikos dzīvojis dārznieks. Viņam augļi padevušies ļoti slikti. Dārznieks nodomājis iet pie Dieva un lūgt tādu laiku, kādu viņš pats grib. Labi. Aiziet arī. Dievs prasa, ka vēloties. Dārznieks: Ko vēloties? Vēloties, lai Dievs dotu tādu laiku, kādu dārznieks grib. Dievs arī apsola laiku pēc patikas, bet tikai uz vienu gadu.

Pienāk pavasaris. Dārznieks sastāda augus. Paiet dažas dienas. Dārznieks prasa lietu - lietus tūliņ līst. Prasa pēc tam saulainu laiku - spīd saule. Pienāk rudens. Dārznieks sāk novākt augļus. Novāc lielāko daļu, pabauda. Visi rūgti. Ak tu nelabais jods, kas tos tādus padarījis? Viņš taču laiku izvēlējies pats.

Velns, to dzirdējis, klāt. Ko vajagot? Dārznieks domā, ko teikt. Pēdīgi atjēdzas un prasa salnu. Salna tūliņ pārklāj zemi To redzēdams, velns lūdzas, lai atstājot dzīvu. «Nekā puisīt, maksā naudu,» atbild dārznieks. Velns dod sieku naudas. Nekā - sieks par maz. Nu divi sieki sola velns. Dārznieks prasa septiņi sieki. Velns pēdīgi dod arī. Dārznieks saņem naudu, un velns aiziet kā vējš. Noņem pēdējos augļus, arī tie rūgti. Brīnums! Dārznieks aiziet pie Dieva un prasa, kāpēc augli rūgti, jo viņš vēlējies laiku pēc patikas. Dievs saka: «Vienu lietu tu esi aizmirsis prasīt, tas ir: vēju.»

Nu Dievs saka, ka labāk esot atļaut Dievam noteikt laiku, tad augļi nebūšot rūgti, Cilvēka prāts esot par vāju to iespēt. No tā laika Dievs spēj dot un noteikt laiku, bet ne cilvēks.

Bet dārznieks dzīvojis ar velna zeltu bagātīgi un laimīgi.