3. J. A. Jansons no latgalieša J. Garoziņas.

Velns teicis: «Kūm, iesim mēs uz vienu ciemu!» Dievs teicis: «Nu, uz kurieni?» Velns stāstījis: «Iesim mēs uz to mazo mājiņu, tur sievai būs dēls; nospriedīsim tam laimi.» - Labi. Aiziet. Dievs piedauza pie rūts. Velns saka: «Nesit tik stipri, izbaidīsi!» Dievs saka: «Jo stiprāk, jo labāk!» Nu sāk laimi spriest. Dievs saka: «Posta purvos, mežos viņam dzīvot!» Velns saka: «Grūti,. grūti būs! Spriedīsim labāk tā: septiņus gadus pa mežu staigāt un žagarus kodīt!» «Nē,» Dievs saka: «lai paliek, kā es teicu. Posta .purvos dzīvos, bet bagāts paliks; sauju metīs, bet vezumu vedīs; vienu pirks, bet piecus nopirks!» «Nu,» Velns piekrīt: «lai viņš dzīvo manis pēc kaut purvos!» Bērns izaug un sāk ar dzīvot purvos. Iztaisa ēkas, laimīgi dzīvo. Ja vienu dienu strādā, desmit dienām padara. Ķēvei katru gadu pa divi kumeļi. Cūkai katru gadu divi reizi pa divpadsmit sivēnu. Tā viņš divdesmit gados izvēršas par bagātu vīru un viņam jau ir divpadsmit bērnu, un visi aug lieli un strādā. Tā vienu dienu Dievs ar Velnu apdomā iet skatīties, kā viņš pa purvu dzīvo. Atnāk viņi, apskatās. Velns brīnās: «Par ko viņš tik bagāts palika manā muižā?» Dievs teic: «Kūm, mēs tak viņam laimi nospriedām!» Velns: «Kad viņš bija maziņš, kā tad viņš varēja dzirdēt, ko mēs runājām?» - «Laime pateica» - Dievs atsaka. «Es neesmu teicis!» Velns saka. Dievs saka: «Es ar neteicu Laime pateica!» «Vai mēs esam tā Laime?» Velns brīnās. Nu Dievs liek Velnam pasmelt ūdeni spainī un nomazgāt acis, tad Laimi redzēšot. Velns pieiet, iesmeļ ūdeni, nomazgā acis un ierauga sev uz pieres ragus. Dievs saka: «Steidzies nu uz saviem veciem purviem un neuzmaldies vairs laužu sētās. Es viens pats zināšu par to vīru, kas purvā dzīvo un maizi ēd!» Velns brīnas: «Kā, kūm, vai tad man vairs līdza neiesi?» Dievs atsaka: «Ej tu pa saviem purviem, es dzīvošu pa savu debesi un zemi.»