Dievs dara cilvēkiem labu, Velns ļaunu.

5. J. Širmanis Vilzēnu pagastā.

Dievs un Velns stāvējuši pie slimnieka gultas. Abi gaidījuši slimnieka dvēseli. Slimnieks, ar nāvi cīnīdamies, appirdies. Velns pārsteigumā domājis, ka slimnieks izlaiž dvēseli: paķēris bezdalus mutē un taisījies projām. Dievs, visu to redzēdams, smīnējis un vaicājis: «Nu, vai dabūji?» Velns, lai atbildētu, nedrīkstējis muti atdarīt; viņš mājis tikai, to apstiprinādams, ar galvu un caur degunu norūcis: mhu!