6. B. Zariņa Vadakstes pag. Teikas par Dievu, 94, 124.

Reiz ganījis ganiņš lopus. Pie viņa atnācis viens vecs vecītis, Dievs - bet ganiņš to nav zinājis - un teicis: «Skrej, puisīt, tur viens cilvēks mirst!» Jā, šis aizskrien un redz, ka tas cilvēks ilgi mirst. Viņš redz, ka tas nomirst un atkal atdzīvojas. Dvēselei grūti šķirties. Tā nobučo kājas, rokas un tad tikai aiziet. Viņš redz arī, ka to ;pavada daudz eņģeļu, bet citi bērinieki to neredz. Kad nu viņš aiziet atkal ganos, vecītis prasa: «Nu, ko tad tu redzēji?» - «Vai, cik smuki! Dvēsele nobučoja kājas, rokas un tad tikai aizgāja.»

Pēc kāda laika atnāk atkal vecītis un prasa: «Nu, vai gribi vēl redzēt, kā cilvēks mirst?» - «Jā!» - «Nu, tad ej! Es tās govis tavā vietā paganīšu.» Aizgājis redz: atkal cilvēks mirst, bet šoreiz ienāk Velns un izrauj dvēseli ar visām asinim, un skriedams prom, pat visu sienu notašķījis. Bet citi bērinieki to neredz, tie saka: «Vai, cik tas viegli aizgāja! Nemaz nemocījās tā, kā tas pagājušo reizi.» Bet puika saka: «Eita nu eita! Pagājušo reizi bija tik smuki. Eņģeļi pavadīja dvēseli. Bet šoreiz, kad ņēma Velns, tā izrāva dvēseli ar visām asinim, ka visa siena tika asiņaina.»

Cilvēki sāk nu arī skatīties un ierauga: ir arī! Šie sāk prasīt: «Kā tad tu to visu vari redzēt?» -- «Jā, es redzu!»

Nu puišelis aiziet atkal ganos. Vecītis atkal prasa: «Bet puišel, kam tad tu stāstīji to, ko redzēji? Tas nav labi!» Un tā vairāk viņu nekad nav laidis mirējus iet skatīties.