9. Skolnieks A. Cukurs no 75 g. v. A. Jurķa. K. Lielozola kr.

Reiz Vells ar eņģeli izgājuši uz laukiem. Viņi iet abi divi un redz: viens saimnieks sēj tīrumā. Vells prasa eņģelim: «Ko tas saimnieks tur sēj?»

«Viņš sēj rudzus,» eņģelis atteic.

«Tur viņam labi rudzi neaugs: uz katru zirga pēdu augs tikai viena vārpa,» Vells teic, jo viņš mīlējis otru saimnieku, kas bijis dikti bagāts.

Eņģelis atkal vēlāk viens pats noiet pie tā saimnieka, jo viņš bijis tāds nabagāks, un teic:

«Tu nomīdi labi krietni to rudzu gabalu - ar zirgu, pēdu no pēdas.»

Saimnieks izdara ar' tā. Pēc kāda laika atnāk atkal Vells ar eņģeli. Eņģelis saka: «Redzi, kā viņam tie rudzi labi aug.»

«Bet es atkal tiem rudziem uzsūtīšu lielu krusu,» Vells atteic, un abi aiziet.

Vēlāk eņģelis atnāk atkal pie saimnieka un teic: «Ej un pārdot savam bagātam kaimiņam to rudzu gabalu, tu dabūsi labu naudu.»

Labi. Saimnieks aiziet un teic kaimiņam, lai nopērkot to rudzu gabalu, viņam ļoti vajagot naudas. Bagātais saimnieks ir ar mieru un iedod lielu čupu naudas. Pēc kāda laika atnāk atkal Vells ar eņģeli, un labība ir nokapāta. Vells saka: «Redz, ka es viņam to labību saķērnāju.»

«Tu viņam nekā nepadarīji, jo viņš labību ir pārdevis savam kaimiņam.»

«Nu, tad es atkal pataisīšu tā, ka tie rudzi smuki aug,» atteic Vells, un abi divi aiziet.

Eņģelis vēlāk atkal aiziet pie tā sava saimnieka un pamāca, lai tos rudzus atpērkot atpakaļ. Saimnieks noiet, grib nopirkt rudzus atpakaļ un teic, ka cietīšot abi divi, ja tā ir izgājis, un nopērk rudzus par lētu naudu atpakaļ.

Pēc kāda laika atnāk atkal Vells ar eņģeli, un Vells saka:

«Redz, kā tie rudzi atkal smuki sacēlušies, es taču varu un varu viņam labu darīt.»

Tas saimnieks jau atkal ir atpircis rudzus no sava kaimiņa atpakaļ,» atteic eņģelis.

«Bet par to atkal viņam birs tikai viens pūrs no sēruma, kad viņš tos kuls.»

Nu labi. Eņģelis atkal noiet vakarā pie saimnieka un pateic, ja tos rudzus kuļot, lai uz sērumu liekot tikai vienu pašu pēdu, jo labi biršot. Saimnieks paklausa, un patiesi: drīz saimniekam pilna klēts jau labības. Pēc kāda laika atnāk atkal Vells ar eņģeli. Eņģelis nu teic Vellam, ka saimniekam visas malas ar labību pilnas.

«Par to es viņam drīz viņa mājas nosperšu ar zibeni un pērkonu,» Vells atteic.

Eņģelis atkal vakarā noiet pie saimnieka un pateic, lai nonesot rītu baznīcā divas sveces: vienu rubļa, otru kapeikas. Rubļa sveci lai noliekot pa labai rokai, bet kapeikas sveci pa kreisai rokai. Saimnieks izdara tā, kā viņam liek.

Nu labi. No rīta Vells ar eņģeli noiet baznīcā un apsēžas. Eņģelis teic Vellam: «Redz, kā tevi saimnieks vairāk mīlē nekā mani, lai gan tu viņam vairāk skādes dari; viņš taču tev noliek to rubļa sveci, bet man kapeikas sveci, un tu viņam gribi mājas nodedzināt.»

«Nu, lai jau šoreiz paliek, nedarīšu viņam vairs nekā.» atteic: Vells.

Bet nabaga saimnieks paliek tikpat bagāts kā viņa kaimiņš