10. Dravnieku Herta Mālupes pag.

Reiz dzīvojis bagāts saimnieks. Viņam bijis daudz draugu. Arī Dievs un Velns bijuši saimnieka draugi. Reiz Dievs teicis, ka saimnieks viņam labāks draugs, nekā Velnam. Velns to neticējis, jo domājis saimnieku pret sevi labāku esam, kā pret Dievu. Ne viens, ne otrs nevarējis savu taisnību pierādīt, kādēļ saderējuši. Ja saimnieks staigās Dieva pēdās, mīlēs viņa radījumus (arī aitas) un būs tiem līdzīgs, tad Dievs derību vinnēs, bet ja saimnieks staigās Velna pēdās, mīlēs viņa radījumus (cūkas) un būs tiem līdzīgs, tad Velns derību vinnēs.

Bijis ļoti auglīgs gads. Saimnieks bēdājies, ka nu reiz pienākuši laiki, ka nezinot, kur maizi likt. Velns, kā jau labs draugs, gribējis saimniekam izpalīdzēt. Viņš pamācījis saimnieku, lai labību arī dzeŗot, ja nevarot visu apēst. Saimnieks vēl toreiz labību dzert nepratis. Velns palīdzējis viņam arī tālāk. Mazie velnēni aiznesuši kādus pūrus labības uz elli un pagatavojuši brandvīnu. Kad saimnieks dzēris jauno dzērienu, tas ļoti priecājies par tik labu izgudrojumu. Beidzot viņš pavisam apreibis un sācis ar sievu plēsties. Plēsdamies tie iekrituši dubļos un vāļājušies kā cūkas mārkā. Velns piesaucis Dievu, lai tas arī redzētu, ka labais saimnieks &127;taigā Velna un cūkas pēdās. Šoreiz Velns derību vinnējis.