11. Lapas Mārtiņš Ērģemē, Rūjienā, Ēvelē. Dievs un Velns, 60, 11.

Vienā muižā, sestdienas vakarā vēli gaitenieki tapuši atlaisti uz māju. Bijis apmācies un tumšs rudens vakars un tādēļ pat pa lielceļu tumsas dēļ bijis grūti iet, kur tad nu vēl pa pļavu un mežu tekām un tādā tumsā! Vienam atlaistajam gaiteniekam māja nebijusi vis lielceļa malā, bet aiz bieza, liela muižas meža, kam pa meža ceļu bijis jāiet cauri, lai nokļūtu mājā. Gaitenieks aizmetis krustu priekšā un iegājis mežā, kur zem egļu zariem bijusi tikpat liela tumsība, kāda naktī mēdz būt neapgaismotā bezlogu ēka. Gaitenieks tomēr cerējis, ka ar nūju taustīdams varēs iet uz priekšu un turēties uz meža ceļa, izkļūt mežam cauri un tikt mājā, lai pēc grūtiem nedēļas darbiem siltā pirtī varētu nomazgāt uz sviedrainām miesām sakrājušos putekļus un uz lāvas pirts garaiņos labi izsautēties. Bet drīz vien viņš no&127; manījis, ka nomaldījies no ceļa un iegājis koku starpā. Uz kuru pusi ceļš, to viņš vairs nezinājis. Ar nūju taustīdams, viņš pa koku starpu spraudies šurpu un turpu, bet ceļa vairs nesataustījis. Tā nabaga vīrs bijis iekūlies ļoti nepatīkamā ķezā, no kuras priekš rīta gaismas nevarējis cerēt tikt laukā. «Ka tik es tiktu no meža laukā,» viņš bubinājis. «Kaut jel mīļais Dievs man palīdzētu.»

Pēdīgi, kad pēc viņa rēķina pusnakts bijusi jau pagājusi, viņš sasniedzis meža malu, un nonācis pie vienas rijas. Viņš iegājis tajā rijā. Rijas krāsns vēl kurējusies un tās priekšā sēdējis viens vecītis.

«Kas tur nāk?» vecītis jautājis. «Apmaldījies gaitenieks.»

«Nāc tikai šurpu, krustdēliņ,» vecītis mīlīgi sacījis, apsēdies še krāsns priekšā un pēc sasildīšanās rijas kaktā uz sera līdz rītam varēsi izgulēties.» Vecītis izgājis no rijas un gaitenieks palicis tur viens pats. Te kāds liels melns kungs ar lielu troksni ienācis rijā, kuŗam viena kāja bijusi zirga un otra gaiļa, tā ka gaitenieks tūliņ nopratis, kas tas par kungu tāds ir.

«Kas tev atvēlēja ienākt šajā rijā?» melnais kungs gaiteniekam bargi jautājis.

«Tas vecītis, kas laikam ir rijnieks,» gaitenieks atbildēja. Te tikai es esmu saimnieks,» Velns tam nikni uzsaucis. Viņš paķēris savu bakstāmo dalbi un ar zobiem sācis grauzt tā noasināto galu; to apgrauzdams vēl asāku. «Tādēļ, ka tu bez manas atļaujas esi ienācis manā daļā, es tevi uzduršu šajā iesmā, izcepšu un apēdīšu.»

«Kaut jel Dievs man palīdzētu!» gaitenieks bailēs izsaucies. Tajā pašā acumirklī vilku pulks ieskrējis rijā un tūliņ sa grābis Velnu un to saplosījis gabalos. Katrs vilks paķēris gabalu no Velna zobos un tad vilku pulks atkal izsteidzies no rijas, gaitenieku nemaz neaizskardams.

«Tagad es zinu, ka vecītis bija pats Dievs!»

Viņš līdz rītam mierīgi izgulējies rijā un tad piecēlies un ārā izgājis redzējis, ka bija atmaldījies uz kaimiņu kunga pusmuižas riju, no kuras viņa māja nebijusi visai tālu.