12. Lapas Mārtiņš Ērģemē, Rūjienā, Ēvelē. Dievs un Velns, 91, 15.

Vienam nabaga vīram sieva nedēļās nomirusi līdz ar bērniņu un viņam nebijis naudas, ko aizmaksāt šķesterim par zvanīšanu un par sievas un bērna paglabāšanu. Viņš vakara krēslā staigājis pa Burtnieku ezera malu un savā nodabā runājis: «Kaut jel kāds man aizdotu naudu, lai savu mūža biedreni pienācīgi varētu paglabāt!»

Tūliņ pēc tam kāds melns kungs pie viņa ieradies, it kā būtu izlīdis no zemes.

«Kādēļ tu tāds noskumis, mīļais draugs?» tas laipni jautājis.

Nabaga vīrs tam izstāstījis savu trūkumu un ka nezinot ne viena, kas tam aizdotu naudu.

«Es tev aizdošu naudu, bet kad tu man to atdosi?» kungs sacījis.

«Pēc viena gada es jums, cienīgs kungs, visu godīgi atdošu,» nabaga vīrs priecīgs atbildējis.

«Labi. Pagaidi tepat mazu brītiņu, līdz es atnesīšu naudu!»

Kungs ātri aizgājis un pēc maza brīža atnācis ar veselu maisu zelta un sudraba naudas, ko iedevis nabaga vīram, kas par to ļoti izbijies un sacījis: «Cienīgs kungs, man vajaga tikai kādu mazumu naudas, bet tik lielu bagātību es nevaru pieņemt un arī nezinu, kur to likt.»

«Ņem vien,» kungs pamudinājis, «paglabā sievu, dzīvo ar naudu zaļi un izbaudi visus pasaules priekus. Naudu man vari atdot pēc desmit gadiem šajā pašā vietā un taisni šās pašas dienas vakarā.»

Vīrs nu saņēmis arī naudu un naudas aizdevējs tūliņ aizsteidzies. Aizdevējs bijis pats Velns. Viņš tādēļ aizdevis vīram tik daudz naudas, ka cerējis, ka tas ar naudu iesāks izšķērdīgi un grēcīgi dzīvot, tad aizmirsīs Dievu, kā daudzi bagātie, un pēc desmit gadiem neiespēs aizmaksāt parādu, kādēļ Velns tad varēs paņemt viņa dvēseli. Bet Velns stipri vīlies. Vīrs no naudas maisa izņēmis tikai tik daudz naudas, cik sievas bēru izrīkošanai bijis vajadzīgs, un citu naudu apracis savā būdiņā zem klona, lai to zagļi nenozagtu. Viņam tas izlicies tā ērmoti, ka kungs, kas tik piepēži bija piestājies pie viņa, pēc tik maza brītiņa atnesis tik daudz naudas. «Diezin, vai tas būs bijis godīgs kungs,» viņš prātojis. «Vai tikai tas nebūs bijis pats ļaunais, kas gribēja mani kārdināt uz &127;aunu. Raudzīšu paņemto naudu sapelnīt un visu parādu pēc viena gada atdot, kā solījis.»

Kad viņa sieviņa un bērniņš jau bija aprakti, tad vīrs vēl viens pats palicis pie kapa, un ieraudzījis tur kādu sirmgalvi stāvam.

«Paliec arī turpmāk dievbijīgs, nabaga vīrs,» viņš sacījis. «Es redzēju, kas tas bija, kas tev aizdeva naudu, un zinu, kā tu ar šo naudu līdz šim esi prātīgi rīkojies. Ļaunais tev tādēļ pienesa tik daudz naudas, ka cerēja tevi pavedināt uz &127;aunu un iegūt par savēju. Paliec dievbijīgs un neizšķērd dabūto naudu, bet pēc viena gada nosacītā. vakarā atdod to aizdevējam atpakaļ un tu redzēsi, ka Dievs tev palīdzēs.»

Pēc šiem vārdiem sirmgalvis, kas bijis pats Dievs, aizgājis. Nabaga vīrs patiesi dzīvojis dievbijīgi un neaizkāris &127;aunā naudu, bet to, ko bērēm no tās bija atņēmis, pamazām nopelnījis u&127; atkal ielicis Velna naudas maisā.

Pēc viena gada viņš nosacītā laikā naudas maisu stiepis uz ezera: malu, bet ejot uznācis pērkona negaiss. Zibeņi šaudījušies pa gaisu. Naudas nesējs nostājies ezera malā un gaidījis aizdevēju, lai saņem to naudu. Tad uzreiz viņš redzēj ka kāda galva izbāzusies no ūdens un uzsaukusi: «Atnāc rītvakar, jo tu redzi, ka tagad nevaru iziet no ezera! »

Bet tajā pašā acumirklī noticis briesmīgs pērkona spēriens un tajā vietā, kur galva bija parādījusies, ūdens šļakstējis augstu gaisā un izcēlušies melni un smirdoši dūmu mutuļi. Vīrs briesmīgi izbijies, un nevarējis ne no vietas kustēties. Tad tas pats sirmgalvis, ar ko pērn kapsētā bija sastapies pie sievas kapa, atkal viņam pienācis klāt un sacījis: «Tu redzēji, kā pērkons nupat nospēra naudas aizdevēju. Tagad šī nauda pieder tev, dzīvo un rīkojies ar to prātīgi, palīdzi tiem, kam palīdzības vajadzīgs.» To sacījis, sirmgalvis aizgājis.

Vīrs naudas maisu stiepis uz māju, tur nometies ceļos un pateicies Dievam. Pērkona negaiss pēc lielā spēriena drīz vien pārgājis.