13. Ieva Irbe no Kr. Kalniņas Kārļu muižas pag.

Reiz dzīvoja viens puisis un meita. Puisis meitu briesmīgi neieredzējis, arī meita puisi neieredzējusi, bet Laimiņa teikusi, ka šie abi apprecēšoties: Puisis tam briesmīgi pretojies un teicis: «Ja es apprecu šo meitu, tad lai Dievs paņem manu kumeļu!» Meita atkal teikusi: «Ja es apprecu šo puisi, tad lai Velns paņem manu dvēseli!» Laimiņas vēlējums tomēr piepildījies, un puisis ar meitu rīkojušies uz kāzām. Kāzu vakarā arī Dievs ar Velnu bijuši klāt. Velns saka Dievam: «Es palīdīšu pagaldē un mīšu meitai uz kājas. Līdz ko meita šķavāsies, tu saki: «Velna rauts!» Tev tas tā būs jādara trīs reizes, un tad meita būs mana. Pēc tam es tev iešu palīgā kumeļu zagt.» Labi, Dievs tā ir mierā. Velns palīž pagaldē, bet Dievs aizlīž aizkrāsnē. Velns nu min meitai uz kājas, meita arī tūlīt šķavājas, bet Dievs nesaka vis: «Velna rauts,» bet saka: «Dievs palīdz!» Kad tas tā ir trīs reizes noteicis, tad Dievs saka: «Velns pagaldē, Velns pagaldē!» Mājinieki nu ķer pēc pīlādžu nūjām un ņemas Velnu vālēt. Velns pusdzīvs, pusmiris aizskrien uz elli un virszemē vairs nerādās. Puisis Dievam par to atdod savu labāko kumeļu un vēl krietni pacienā. No tā laika Velns vairs virszemē nerādās un puisis ar meitu dzīvo laimīgi.

Piezīme. Šās teikas varianti ir sastopami pasakās, IX. sējumā 236. 246. 1. p. P. Š.