1. J. Vītoliņš Lubejā. Etn. Il, 1892, 144. LP, Vll, I, 1194, 11.

Kad Dievs ar cilvēku radīšanu bija galā, pienāca Velns un teica. ka cilvēks piederot šam: Dievs atkal, ka šam - šis tak esot cilvēku radījis. Bet Velns kā tiepās, tā tiepās: cilvēks piederot šam un šam. Dievs, redzēdams, ka šitā jau lāgā galā netiks, teica Velnam: «To tūliņ redzēsim! Tagad mēs iesim pa priekšu un cilvēks lai nāk pakaļ, kuŗam no mums tas pakal ies, tam piederēs.» Velns bija ar mieru. Abi nostājās cilvēkam priekšā un sāka iet. Cilvēks gāja Dievam pakaļ. Velns no dusmām gribēja vai plīst; tādēļ palika iepakaļš un atriebdamies sāka cilvēku ar savām kraukām apkraukāt. Bet jo Velns kraucināja, jo cilvēks gliebās tuvāk pie Dieva. Tā nu gan cilvēks Dievam piederēja, bet no Velna apkraukalets, ļoti nejauks izskatījās. Dievs, liels gudrinieks būdams, apgriezis cilvēku apkārt: neglīto pusi uz iekšu un labo uz āru. Tā no Velna kraukaļām un spļaudekļiem cilvēkam iekšas cēlušās.