5. Kalnlapsu Andrs Nurmuižos. LP, VlI, I, 1189, 11, X, 1.

Dievs un Velns reiz saderējuši, nez' uz ko, kuŗu no viņiem cilvēks gan pirms piesauks un kādā kārtā. Lai noklausītos, viņi izraudzījušies riju, kur tad vienā agrā rītā abi aizkrāsnē ielīduši. Gaidījuši kādu brīdi, te ienācis kāds darbinieks. Tas pacēla cepuri un, saņēmis rokas, iesaucās: «Dievs augstais, nāc' nu tu man par palīgu!» Velns iegrūda Dievam sānos un paklusi iečukstēja: «Klausies, ej nu tu par palīgu!» Te ienācis otrs darbinieks, tas apskatījies rijā visos kaktos un tad dusmīgs iesaucies: «Velns, kas tad manu dakšu nozadzis?» - «Klausies, tu esot zaglis!» Dievs iečukstēja Velnam. Velns aizlaidās, ka noputēja vien, bija derību pazaudējis.