8. V. Filšs no Dominika Raizes Kārsavā.

Dzeivuoja vīns zemnīks, kurs pats vysu dorbu darija. Jis aizviedja gūvi, kura jam beja vīna, jo jis nabija cīšy boguots, uz pļovu un atstuodams, teicja: «Lai Dīvs jū sorgoj!» Kryumūs sjādēja Valns un dūmuoja: «Tai ir kotru reizi, jo ir vyss labī, ļaudis soka: paldīs Dīvam, un jo slykti, tūlaik mani vaiņoj ! » Pēc stundes atnuocja zemnīks pi sovas gūvs un redz, ka gūvs stuov upē. Jis sasadusmuojas un soka: «Ak tu, Valns, kur jū aiznesja!» Kryumūs Valns izdzierda tūs vuordus un dūmuoja: «Vo, tai es jau pats teiču!» Zemnīks izaģērbja un guoja pi gūvs Kad jū atvedja, otkon teicja: «Paļdīs Dīvam, tūmār dabuoju! » Kryumūs Valns tik sasadusmuoja, ka otkon zemnīks pīmiņ Dīvu, izlēcja uz gūvs un suoka juot pa vysom plovom. Zemnīks skrīn vys paka&127; un klīdz: «Voi, kai valns jū nas! Dīviņ mīlais, paleidz man jū saķert!» Valns dzierdēdams otkon taidus vuordus atstuoja gūvi un aizguoja sovu ceļu, bet zemnīks teikdams vēl: «Paļdīs munam Dīvam,» aizvedja jū muojuos un vairuok vīnu pašu neatstuoja pļovā.