9. P. Šmits Raunā.

Reiz Vells saticis Dievu uz pļavas, kur zirgs ēdis mierīgi zāli. Vells prasīš. kādēļ cilvēki viņu vienādi sodot un Dievu tikai slavējot. Dievs atbildēš, ka cilvēki gan zinot, kas viņim darot jaunu un kas labu. Tad Vells sacīš, ka viņš nu arī reiz gribot labu darīt, lei cilvēki arī viņu slavējot. Dievs sacīš, ka Vellu cilvēki vienādi sodīšot, lei viņš arī labu darītu; bet Dievu viņi slavēšot, lei viņš arī ļaunu darītu. Vells negribēš ticēt. Dievs gribēš Vellu pārliecināt un iegāzis to zirgu grāvī, kas tur ēdis. Atnācis saimnieks un kliedzis: «Ak tu, Vells! zirgs grāvī.» Kamēr saimnieks skrēš uz māju .pēc valga, ar ko zirgu vilkt laukā, tikmēr Vells izcēlis zirgu no grāva ārā. Atnācis nu saimnieks ar savu valgu un tūliņ iesaucies priecīgs: «Paldies Dievam! zirgs nu akar ir laukā!»